Vēstījums pasaules bērniem/ Slovēnija 2020

Alkas pēc vārdiem

Tur, kur es dzīvoju, krūmāji sazaļo aprīļa beigās vai maija sākumā, un pavisam drīz tajos iemājo taureņu kokoni. Tie izskatās pēc vates kušķīšiem vai zīda pavedieniem, un kūniņas apēd lapiņu pēc lapiņas, līdz zari ir pavisam kaili. Attīstījušies taureņi aizlido, tomēr krūmi nav  aizgājuši bojā. Vasarai iestājoties, tie atkal sazaļo, un tā tas notiek gadu no gada.

Tas ir arī rakstnieka, arī dzejnieka tēlojums. Viņi tiek ēsti, stāsti un dzejoļi izsūc viņu dzīvības sulu, bet, kad tie ir uzrakstīti, tie aizlido, lai iegultu grāmatās un atrastu savus lasītājus. Tas notiek atkal un atkal.

Un kas notiek ar šiem dzejoļiem un stāstiem?  

Es pazīstu kādu zēnu, kuram bija nepieciešama acs operācija. Divas nedēļas pēc operācijas viņš drīkstēja tikai gulēt uz labajiem sāniem, un veselu mēnesi viņš nedrīkstēja neko lasīt.  Kad beidzot pēc pusotra mēneša viņš turēja rokās grāmatu, viņam šķita, ka viņš tver vārdus, it kā smeltu tos ar karoti no bļodas. It kā viņš ar vārdiem mielotos. Patiešām ēstu tos.

Es pazīstu arī meiteni, kura ir kļuvusi par skolotāju. Viņa man reiz teica: “Bērni, kuriem vecāki nav lasījuši priekšā, ir nabagi.”

Vārdi dzejā un stāstos ir kā ēdiens. Tas nav uzturs ķermenim un nepiepilda vēderu, bet ir mielasts mūsu garam un dvēselei.

Ja esam izsalkuši vai izslāpuši, mūsu kuņģis saraujas un mute izkalst. Mēs lūkojam pēc jebkā, ko varētu apēst, pēc maizes gabaliņa, pēc bļodiņas ar rīsiem vai kukurūzas, pēc zivs vai banāna. Jo izsalkušāki kļūstam, jo ierobežotāka kļūst uztvere, mēs neredzam neko citu kā vien ēdienu, kas varētu sniegt sāta sajūtu.   

Izsalkums pēc vārdiem izpaužas atšķirīgi: kā nomāktība, izklaidība, augstprātība. Cilvēki, kuri cieš no šāda bada, nesaprot, ka viņu dvēseles salst, ka viņi it kā iet sev garām, to nepamanot. Daļa no viņu pasaules it kā bēg projām, bet viņi to pat neapzinās. 

Šo izsalkumu remdē dzeja un stāsti.  

Bet vai tiem, kuri nekad nav ļāvušies vārdiem, lai apmierinātu šīs alkas, ir cerības?

Jā, ir. Zēns lasa gandrīz katru dienu. Meitene, kura ir kļuvusi par skolotāju, lasa stāstus priekšā saviem skolēniem. Katru piektdienu. Katru nedēļu. Ja viņa to aizmirst, bērni viņai atgādina.

Un kā tad ar rakstnieku un dzejnieku? Pienākot vasarai, viņi atkal atdzīvojas. Bet tad jauni stāsti un dzejoļi viņus aprij, lai vēlāk aizlidotu uz visām debess pusēm. Atkal un atkal.   

Teksta autors Pēteris Svetina (1970) ir slovēņu rakstnieks un dzejnieks. Viņš ir asociētais profesors slāvu literatūrā un strādā Alpen-Adria Universitātes Slāvu valodu institūtā Klāgenfurtē.  Viņš raksta gan bērniem, gan jauniešiem un pieaugušajiem, taču bieži viņa darbiem nav noteiktas mērķauditorijas, tos lasa visi. Svetinas darbos atspoguļojas ikdienas dzīves notikumi un tēli. Tie rāda ne tikai viņa dzimto pilsētu Ļubļanu un viņa ceļojumu galamērķus, bet arī zinātniskās intereses. Viņš tulko dzeju un bērnu literatūru no angļu, vācu, horvātu un čehu valodām, ir dzejas krājumu un sākumskolas literatūras mācību grāmatu redaktors. Viņa grāmatas ir ārkārtīgi populāras, tās saņēmušas visprestižākos nacionālos un starptautiskos apbalvojumus; viņš ir nominēts arī Hansa Kristiana Andersena 2020 balvai.

Plakāta autors Damijans Stepančičs (1969) ir viens no visatzītākajiem slovēņu ilustratoriem un komiksu māksliniekiem. Viņa ilustrāciju izteiksmi būtiski ietekmē gleznošanas prasmes, kas izpaužas krāsu izvēlē, kompozīcijā un darbu formātā. Mākslinieks ir pārliecināts, ka glezniecība un ilustrāciju māksla nav šķiramas. Viņš ir ilustrējis jau gandrīz simts grāmatu, bijis līdzautors daudziem komiksiem un regulāri sadarbojas ar bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem domātajiem periodiskajiem medijiem. Viņam ir bijušas vairākas ilustrāciju izstādes, viņš ir daudzu Slovēnijas balvu ilustrāciju, kā arī grāmatu mākslas jomā laureāts.

No angļu valodas tulkojusi Sandra Kalniņa. 

https://www.ibby.org/awards-activities/activities/international-childrens-book-day