Vēstījumi pasaules bērniem / Meksika 2012. gads

Starptautiskā bērnu grāmatu diena – 2. aprīlis (dāņu rakstnieka Hansa Kristiana Andersena dzimšanas diena), daudzās pasaules valstīs pēc Starptautiskās bērnu un jaunatnes literatūras padomes (SBJLP) aicinājuma tiek svinēta kopš 1967.gada.

Tās izveidošanas iniciatore Jella Lepmane uzsvēra mērķi pievērst uzmanību bērnu grāmatām kā starptautiskās saprašanās sūtņiem un veicinātājiem pasaulē (dažādi sarīkojumi – izstādes, konferences, radošās darbnīcas, grāmatu svētki utml.).

Katru gadu kāda no SBJLP dalībvalstīm izvēlas tēmu un uzaicina kādu savas valsts pazīstamu autoru uzrakstīt vēstījumupasaules bērniem, savukārt mākslinieks zīmē atbilstošu plakātu. Šie materiāli noder publikācijām presē, kā arī tiek pielietoti dažādos pasākumos bibliotēkās grāmatu popularitātes un lasīšanas veicināšanai (www.ibby.org).

Reiz sensenos laikos bija pasaka, kuru stāstīja visā pasaulē /  Meksika 2012. gads

Reiz sensenos laikos bija pasaka, kuru stāstīja visā pasaulē. Šī pasaka, tiesa kas tiesa, nebūt nebija viena, to bija atliku likām, un pamazām tās piepildīja pasauli ar stāstiem par nerātnām meitenītēm un pieglaimīgiem vilkiem, kristāla kurpītēm un mīlas apmātiem prinčiem, neparasti apķērīgiem kaķiem un alvas zaldātiņiem, lādzīgiem milžiem un šokolādes fabrikām. Pasauli sāka apdzīvot vārdi, gudrība, izdoma, neparasti tēli. Un pasaule smējās, brīnījās un dzīvoja līdzi. Pasaule bija ieguvusi jaunu nozīmi. Kopš tā laika brīnumainu stāstu ir saradies krietns pulks, un tie visi vienā laidā atkārto: "Reiz sensenos laikos bija pasaka, kuru stāstīja visā pasaulē."

Lasot vai stāstot, vai stāstu klausoties, mēs nodarbinām iztēli, it kā šādi vingrinājumi būtu nepieciešami, lai iztēlei piešķirtu asumu. Un kādu dienu – protams, mums pašiem to nezinot, kāds no šiem stāstiem atsteigsies mums palīgā un piedāvās radošu risinājumu, kā pārvarēt ceļā radušos šķēršļus. 
Lasot vai stāstot, vai klausoties skaļā balsī runātu stāstu, mēs neviļus atkārtojam arī kādu aizmirstu rituālu, kas cilvēces vēsturē ir veicis ļoti būtisku darbu, proti, radījis kopības sajūtu. Stāsti ir pulcinājuši ap sevi dažādas kultūras, laikmetus un paaudzes, lai pateiktu, ka mēs – japāņi, vācieši un meksikāņi, mēs, kas lasām stāstu internetā, un septiņpadsmitā gadsimta iedzīvotāji, vectēvi, tēvi un dēli – mēs esam viens. Stāsti ikvienu cilvēcisku būtni aplaimo vienādi, par spīti milzīgajām atšķirībām, kas valda mūsu starpā – jo dziļākajā būtībā mēs visi esam stāstu varoņi.

Atšķirībā no dzīviem organismiem, kas piedzimst, vairojas un mirst, auglības dāsnumā pāri malām plūstošie stāsti spēj būt nemirstīgi. Jo sevišķi tie stāsti jeb pasakas, ko ir izauklējusi tautas tradīcija un kas ir ieauguši apstākļos un vidē, kuros tie ir stāstīti vai pierakstīti. Tātad tie ir stāsti, kurus klausoties vai stāstot, mēs kļūstam par to līdzautoriem.

Tāpat sensenos laikos bija valsts, kura pazina tūkstošiem mītu, pasaku un leģendu, kas no mutes mutē ceļoja cauri gadsimtiem un klāstīja savus uzskatus par pasaules radīšanu, pavēstīja savu sakāmo, dāvāja savas kultūras bagātības, raisīja ziņkāri un rotāja ar smaidu cilvēku lūpas. Bet tā bija valsts, kurā pieeja grāmatām bija nodrošināta tikai dažiem tās pavalstniekiem. Un nu tas ir mainījies. Šodien stāstu grāmatas sasniedz arvien tālākus manas valsts, Meksikas, nostūrus. Sastopoties ar saviem lasītājiem, stāsti kārtējo reizi pilda savu uzdevumu un rada kopības un ģimenes sajūtu, dāvā cilvēkiem vēl vienu iespēju būt laimīgiem.

Fransisko Inohosa

( tekstu no spāņu valodas tulkojis Edvīns Raups)