Vēstījums pasaules bērniem/ Latvija 2018

Cilvēks tiecas pēc ritma un raksta – tāpat, kā fizikas eksperimentā magnētiska enerģija sakārto rakstā metāla skaidiņas, tāpat, kā sniegpārsliņa rada kristālu no ūdens. Bērnam pasakā vai dzejolī patīk atkārtojumi, refrēni, universāli motīvi – jo tos var pazīt katrreiz no jauna, tie veido tekstā rakstu. Pasaule skaisti sakārtojas. Vēl joprojām atceros, kā bērnībā cīnījos pati ar sevi par taisnīgumu un simetriju, par labās un kreisās puses līdztiesību: ja bungoju ar pirkstiem pa galdu, tad skaitīju līdzi, cik reizes, ar kuru pirkstu piesitu, lai citi pirksti neapvainojas. Parasti aplaudēju, ar labo plaukstu sitot kreisajā, bet man šķita, ka tā ir netaisnība, un iemācījos aplaudēt arī otrādi – ar kreiso labajā. Tāda ir instinktīva tieksme pēc līdzsvara – smieklīgi, jā, bet tā liecina par vēlmi neļaut pasaulei sašķiebties. Bija sajūta, ka tieši no manis ir atkarīgs tas, lai viss noturas.

Arī bērnu tiekšanās uz dzejoļiem un stāstiem ir saistīta ar vēlmi salikt rakstā pasaules haosu. No peldēšanas nenoteiktībā viss tiecas uz sakārtotību. Skaitāmpanti, tautasdziesmas, rotaļas, pasakas, dzeja, visas šīs ritmiski organizētās esamības formas palīdz mazajam cilvēkam strukturēt savu klātbūtni lielajā haosā. Tās ļauj intuitīvi apjaust, ka sakārtotība pasaulē ir iespējama, un katram tajā ir sava unikāla vieta. Darbojas viss: teksta ritmiskā organizētība, burtu zīmju virknējums, lappuses dizains, grāmatas kā labi strukturēta veseluma iespaids. Lielais atklājas mazajā, un mēs bērnu grāmatās to intuitīvi modelējam, pat ja nemaz nedomājam par Dievu vai fraktāļu teoriju. Bērnu grāmata ir brīnumains spēks, kas vairo mazā cilvēkā lielu vēlēšanos un spēju būt. Drosmi dzīvot.

Grāmatā mazais ir liels vienmēr, uzreiz, nevis tikai tad, kad būs pieaudzis. Grāmata ir noslēpums, kurā atrodas arī tas, ko tajā nemeklē vai vēl neprot atrast. Tas, ko lasītājs konkrētā vecumā ar prātu nesaprot, paliek apziņā kā nospiedums un turpina darboties, arī līdz galam nesaprasts. Bilžu grāmata var būt gudra kultūras dārgumu lāde arī pieaugušajam, bērns var izlasīt pieaugušo grāmatu un atrast tajā savu stāstu, savas dzīves nojausmu. Kultūras konteksts veido cilvēku, sagatavo gultni iespaidiem, kas nāks klāt nākotnē, un pārbaudījumiem, kas būs jāizdzīvo, saglabājot sevi kā veselumu.

Bērnu grāmata – tā ir cieņa pret mazā lielumu. Tā ir pasaules radīšana katrreiz no jauna, šī rotaļīgi skaistā nopietnība, bez kuras viss, arī bērnu literatūra, ir tikai tukša rosīšanās.

Inese Zandere