Vēstījums pasaules bērniem / Brazīlija 2016.gads
Reiz sensenos laikos...
Reiz sensenos laikos... Dzīvoja princese? Nē.
Reiz sensenos laikos bija bibliotēka. Un dzīvoja meitene vārdā Luīze, kura pirmo reizi devās uz bibliotēku. Meitene gāja lēnām un vilka milzīgu mugursomu uz riteņiem. Viņa apbrīnā lūkojās apkārt – tur bija daudz daudz plauktu ar grāmatām... Un galdi, krēsli, krāsaini spilveni, zīmējumi un plakāti pie sienām.
“Es atnesu savu foto,” viņa kautrīgi teica bibliotekāram.
“Brīnišķīgi, Luīze! Es tev izsniegšu bibliotēkas karti. Pa to laiku tu vari izvēlēties grāmatu. Tu vari izvēlēties vienu grāmatu, ko paņemt uz mājām, sarunāts?”
“Tikai vienu?” viņa sarūgtināta jautāja.
Pēkšņi iezvanījās telefons, un bibliotekārs atstāja meiteni vienu ar sarežģīto uzdevumu: izvēlēties savu grāmatu no lielās grāmatu jūras. Luīze vilka līdzi mugursomu un meklēja, meklēja, līdz atrada savu mīļāko grāmatu – par Sniegbaltīti. Izdevums bija cietos vākos, ar skaistām ilustrācijām. Paņēmusi grāmatu rokās, meitene atkal sāka vilkt savu mugursomu, bet, tikko viņa devās prom, kāds piebakstīja viņai pie pleca. Meitene izbrīnā gandrīz apkrita augšpēdus – tas bija pats Runcis zābakos, un rokās vai, pareizāk sakot, ķepās viņš turēja savu grāmatu!
“Sveicināta! Kā tev klājas?” cieņpilni vaicāja kaķis. “Luīze, vai tad tu jau nezini visus tos princešu stāstus? Kāpēc tu neņem manu grāmatu “Runcis zābakos”, kas ir daudz jautrāka?”
Luīze pārsteigumā iepleta acis un nezināja, ko atbildēt.
“Kas noticis? Mēli noriji?” viņš jokoja.
“Vai tu patiešām esi Runcis zābakos?”
“Tas tiešām esmu es! Miesa un asinis! Paņem mani līdzi uz mājām – un tu uzzināsi visu manu un marķīza de Karabasa stāstu.”
Meitene apmulsumā piekrītoši pamāja ar galvu.
Runcis zābakos ar burvju lēcienu atgriezās grāmatā, un, kad Luīze devās prom, kāds viņai atkal uzsita pa plecu.
Tā bija viņa – “balta kā sniegs, vaigiem, sārtiem kā rozes, un matiem melnkoka melnumā”. Vai tu zini, kas tā bija?
“Sniegbaltīte?!” pārsteigta iesaucās Luīze.
“Luīze, ņem līdzi arī mani! Šis izdevums,” viņa teica, rādīdama grāmatu, “ir brāļu Grimmu pasakas labs pārstāsts.”
Meitene jau bija gatava mainīt grāmatu, un Runcis zābakos šķita ļoti sadusmots: “Sniegbaltīt, Luīze jau bija izlēmusi! Ej atpakaļ pie saviem sešiem rūķīšiem!”
“To ir septiņi! Un viņa neko vēl nav izlēmusi!” iesaucās Sniegbaltīte, aiz dusmām nosarkusi.
Abi skatījās meitenē un gaidīja atbildi. “Es nezinu, kuru ņemt. Es gribētu visas grāmatas…”
Pilnīgi negaidīti notika kaut kas neticams – no savām grāmatām sāka nākt laukā pasaku tēli: Pelnrušķīte, Sarkangalvīte, Apburtā princese un Zeltmatīte. Īsta princešu komanda!
“Luīze, ņem mani līdzi!” visas lūdzās.
“Man ir vajadzīga tikai gulta, kur nedaudz nosnausties,” žāvājoties teica Apburtā princese.
“Tikai simts gadus, pavisam nedaudz,” Runcis viņu paķircināja.
Pelnrušķīte sāka stāstīt: “Es varu iztīrīt tavu māju, bet naktī man jādodas uz balli pilī, kur dzīvo…”
“Princis!” visas iekliedzās.
“Manā grozā ir kūka un vīns. Vai kāds vēlas?” piedāvāja Sarkangalvīte.
Pēc tam parādījās vēl vairāki tēli: neglītais pīlēns, meitene ar sērkociņiem, alvas zaldātiņš un dejotāja.
“Luīze, vai mēs varam doties tev līdzi? Mēs esam Andersena tēli,” jautāja neglītais pīlēns, kurš nemaz nebija tik neglīts.
“Vai tavās mājās ir silti?” jautāja meitene ar sērkociņiem.
“Ak, ja tur ir kamīns, mēs labāk paliekam te…” noteica zaldātiņš un dejotāja.
Tad negaidīti viņu priekšā uzradās briesmīgs, spalvains vilks ar asiem zobiem. “Lielais, ļaunais vilks!!!”
“Kāda tev liela mute, vilks!” aiz ieraduma iesaucās Sarkangalvīte.
“Es tevi aizstāvēšu!” ļoti drosmīgi teica alvas zaldātiņš.
Tajā mirklī lielais, ļaunais vilks atvēra savu milzīgo muti un… Apēda visus? Nē. Viņš tikai gurdi nožāvājās un pavisam mierīgi sacīja: “Nomierinieties! Es tikai gribēju jums kaut ko ieteikt. Luīze varētu ņemt Sniegbaltītes grāmatu, bet mēs varētu salīst viņas mugursomā, kas ir gana liela mums visiem.”
Visiem šī doma patika. “Vai tā varētu, Luīze?” no aukstuma trīcēdama, jautāja sērkociņu pārdevēja.
“Nu, labi!” Luīze teica, atverot mugursomu.
Pasaku varoņi sastājās rindā un sāka kāpt iekšā.
“Vispirms princeses!” pieprasīja Pelnrušķīte.
Pēdējā brīdī ieradās arī brazīliešu pasaku tēli: Sasi, Kaipora, ļoti runātīga lupatu lelle, traks puika, meitene ar dzeltenu rokassomiņu, kāda cita meitene, pie kuras auguma bija pielipis vecvecmāmiņas portrets, kā arī mazs, valdonīgs karalis. Visiem pietika vietas.
Mugursoma bija tik smaga kā vēl nekad. Pasaku tēli bija tik smagi! Luīze paņēma grāmatu par Sniegbaltīti, un bibliotekārs to ierakstīja kartītē.
Mazliet vēlāk meitene priecīga pārradās mājās, un viņas mamma no iekštelpām uzsauca: “Vai esi mājās, mīļā?”
“Mēs esam mājās!”
No angļu valodas tulkojusi Linda Dambe, rediģējusi Māra Cielēna
Luciana Sandroni
Dzimusi 1962. gadā Riodežaneiro. Viņa ir autore vairākām bērnu un jauniešu grāmatām, kas ir ieguvušas daudzus nacionāla un starptautiska mēroga apbalvojumus.
Pazīstamākais viņas grāmatu varonis ir Ludi, un pirmās divas grāmatas ar šo tēlu ir iestudētas arī kā teātra izrādes, savukārt citas šīs sērijas grāmatas saņēmušas augstāko atzinību no Nacionālā bērnu un jauniešu literatūras fonda.
Ziraldo
Dzimis 1932. gadā Karatingā un šobrīd dzīvo Riodežaneiro. Ziraldo ir ilustrators, dizaineris un karikatūrists, kurš darbojas arī politiskās karikatūras žanrā.
Viņa 1969. gadā izdotā grāmata “Flicts” par skumjo krāsu, kas meklē savu vietu pasaulē, ir kļuvusi par klasiku, savukārt citi viņa darbi ir adaptēti teātrim, televīzijai un bērnu operai. Viņa grāmatas tulkotas visā Latīņamerikā, kā arī izdotas citviet pasaulē, tostarp Japānā un Korejā. Nacionālais bērnu un jauniešu literatūras fonds trīs reizes viņa darbus izvirzījis Hansa Kristiana Andersena balvai.
